Foto – Visualphotos.com
Vēlies 6 mēnešus baudīt žurnālu L’Officiel bez maksas? Lai iegūtu šo lielisko iespēju, Tev jāpiedalās, lūk, kādā konkursā.
Pastāsti (ne vairāk kā 250 vārdos) par kādu atgadījumu, kad ar savu apģērbu, aksesuāriem vai citiem ārējā izskata elementiem esi izpelnījusies pārsteidzošu komplimentu vai īpaši jauku komentāru!
Stāstu līdz 4.decembrim sūti uz renate@galerijacentrs.lv! Visus iesūtītos darbus vērtēs trīs burvīgas dāmas – Galerijas Centrs menedžere Lelde Gangnuse-Bērziņa, aktrise Zane Vaļicka un L’Officiel Latvija modes redaktore Olga Kolotova.
Pieciem žūrijas favorītiem tiks dāvināts žurnāla L’Officiel Latvija 6 mēnešu abonements. Interesantākie tiks publicēti Galerijas Centrs modes blogā.
P.S. Ja līdz šim visi saņemtie komplimenti nav bijuši īpaši neparasti, bet konkursā piedalīties vēlies, atceries, ka mums, sievietēm, piemīt lieliska fantāzija! 
vai rezultāti jau ir paziņoti?
Vēl ne, bet pavisam drīz jau būs. Ar visām uzvarētājām sazināšos arī personīgi.
Mīļi sveicieni konkursa uzvarētājām – Sigitai, Sandrai, Margaritai, Intai un Ditai!
Mans favorīts – Ditas stāsts. (Kā bija minēts konkursa nosacījumos, atļauts lietot ne vien atmiņu, bet arī fantāziju
)
“Sievietes labākā draudzene – sarkana lūpu krāsa.
Bija agrs maija svētdienas rīts, kad mani pamodināja vizuļojošā saules staru rotaļa uz guļamistabas sienas. Es pavēru acis un, eleganti izstaipījusies kā kaķene, izlīdu no gultas. Es mīlēju svētdienas, jo šīs dienas piederēja man un manam īpašajam svētdienas rituālam.
Vajadzēja atrast ko piemērotu, bet mans drēbju skapis šajā skaistajā rītā bija kā miglā tīts un ar jaunāko tendenču modes padomiem mani aplaimot nevēlējās. Nolēmu atgriezties pie šī dusošā brīnuma pēc neilga laika, tikmēr paņēmu savu skaisto, sarkano lūpu krāsu un palutināju lūpas. Tās atdzīvojās un sāka dziedāt mīlestības melodijas. Šī melodija pārņēma manu prātu, ietvēra mīlestības un pavasara virpulī. Priekšnamā es uzvilku savas mīļākās augstpapēžu kurpes, paķēru mazo ādas tarbiņu un devos baudīt svētdienu.
Kad iekāpu tramvajā, cilvēki uz mani dīvaini skatās un smīn, es uzsmaidu pretī un pie sevis domāju, cik jauki, ka arī citiem ir tikpat brīnišķīgs garastāvoklis kā man. Pavasaris patiešām dara brīnumus, sasilda sirdi. Kāds vīrietis mani palaiž apsēsties, neesmu jau es tik veca, bet tomēr – patīkami. Viņš pie sevis gan jau domā, cik šādās kurpēs ir neērti, pie sevis cenšos izprast vīriešu prātus.
Uz ielas cilvēki atskatās un plati smaida man sejā līdz pat manai mīļākajai kafejnīcai kādā klusā Vecrīgas ieliņā. Klusa zvārgulīša nošķindēšana pavēsta, ka atveras ārdurvis, šeit viss smaržo pēc saldas, bet tai pat laikā rūgtenas kafijas – mana mīļākā smarža. Es dziļi ieelpoju.
Šeit kā parasti ir tukšs. Šorīt šeit sēž tikai kāda paveca sieviete, kas jau ir sirma, bet viņai ir izteiksmīgi sarkanas lūpas un skaisti sejas vaibsti. Viņa sēž mazās kafejnīcas tālākajā stūrī un izskatās, ka viņa kādu gaida. Es ieņemu vietu pie loga, malkoju tik ļoti saldo kafiju un vēroju cilvēkus, kas slīd pa bruģēto ieliņu. Pēc jau vairāk kā stundas relaksēšanās šeit, manu skatienu noķer kāds sirms kungs, kura acīs, ieraugot mani, parādās izteiksmīga liesma, bet seja sastingst. Šoreiz viņš, šis kungs, paver durvis un zvārgulīši rada harmonisku melodiju. Viņš nāk man klāt un uzsāk sarunu:
- Pirms 50 gadiem es Tevī iemīlējos. Tu gan sēdēji kādā parkā, ne aizmirstā kafejnīcā, bet es atceros šīs lūpas, šīs tik ļoti sarkanās lūpas. Kopš tās dienas es neesmu pavadījis ne dienu neskūpstot šī skaistās lūpas, kas ikreiz liek manai sirdij sisties divreiz straujāk. Un arī šodiena nebūs izņēmums, vai redzi šo skaisto būtni kafejnīcas viņā galā? Tā ir viņa – Tu pirms 60 gadiem, kurā es iemīlējos, tās pašas lūpas, tās pašas skaistās, sarkanās lūpas.
Es aizrautīgi noklausījos it visu, ko kungs man stāstīja, atceroties, kā biju sajūsminājusies par sievietes skaistajām lūpām, ienākot kafejnīcā. Kungs devās pie savas jaunību dienas mīlas, nē, pie savas mūža mīlas, ko lutināja ik dienas, kuras lūpas skūpstīja ik dienu, bet tad pagriezās un vēl klusi piemitināja:
- Viņai gan toreiz mugurā nebija tikai satīna naktskrekls kā Tev, bet jums ir brīnišķīgas, sarkanas lūpas.
Kungs apsēdās pie kundzes galdiņa un pasūtīja kafiju, vispirms noskūpstot sārtās lūpas. Bet man, klusi ķiķinot, tapa skaidrs cilvēku smīns un skatiens.”